Eneagramma ir pašizziņas un personības attīstības metode, kuras būtība balstīta cilvēku tipoloģijā, kura ir saistīta ar vismaz 2500 gadus senu simbolu – eneagrammu, no kuras arī cēlies metodes nosaukums.
Eneagramma nav nedz plika psiholoģija, nedz izplūdusi mistika. Tas ir transformācijas instruments, kur ar skaidru izpratni par cilvēka psiholoģiju mēs varam atklāt savus dziļumus un uzdrošināties doties elpu aizraujošā piedzīvojumā – sevis iepazīšanā. Tā iezīmē cilvēka attīstības ceļu, veicina pārmaiņas sevī, lai nāktu gaismā ne ar ko nesajaucamais un vienreizīgais oriģināls – mana ES vislabākā versija. Eneagramma aicina paskatīties uz sevi no malas, pārvarēt ierobežojumus un soli pa solim iznākt brīvībā. Dažādās garīgās tradīcijās to sauc par pamošanos.
Interesanti ieskatīties, no kurienes nāk tas filozofiskais pavediens, balstoties uz kuru modernie Eneagrammas pētnieki, domātāji un skolotājiem ir strādājuši.
Pirmkārt, ir jāuzsver, ka pastāv divas dažādas lietas – Eneagrmmas simbols un Eneagrammas tipu apraksts.
20. gadsimta sākumā, kad arheoloģija sāka attīstīties, cilvēki atklāja daudzas līdz šim nezināmas lietas par seno pasauli, tika likti pamati ēģiptiešu hieroglifu rakstības izpētei. Tajā pašā laikā Rietumu pasaule uzzināja par senajiem Indijas Vēdu tekstiem un Upanišadām. Iedomājaties sevi tajā laikā – tik daudz jaunas informācijas. Vairāki progresīvi domātāji un meklētāji apgalvoja, ka senās civilizācijas satur kādas nozaudētas un slepenas, savstarpēji saistītas un apzinātas zināšanas par cilvēka attīstību un lomu, kuras ir nepieciešams atklāt un darīt zināmas katram. Viens no tiem bija Grieķu ortodoksālās baznīcas kristietis Georgs Gurdžijevs. Viņš nodibināja grupu “Patiesības meklētāji”, kas devās pie t.s. Austrumu gudrajiem, lai ievāktu minētās zināšanas. Viņu meklējumu rezultātā atdzima Eneagrammas tūkstošiem gadu senais simbols, sava veida mandala, kas sevī apvieno tā saucamos 3 universālos likumus, saskaņā ar kuriem pasaulē notiek, mainās un attīstās visas lietas – 1) Viss ir Viens (Vienotības Likums); 2) Visu Virza 3 spēki (Trīsvienības Likums), un 3) viss ir nepārtrauktā kustībā un attīstībā (Sešstūra likums).
Lai gan Gurdžijevs nerunāja par Eneagrammu kā tipoloģiju, bet gan kā kustību sistēmu un procesu, par pamatu ņemot Eneagrammas simbolu, viņš lika pamatus dažiem fundamentāliem mūsdienu Eneagrammas pamatjēdzieniem, piemēram, 3 centriem (rīcības, jūtu un prāta). Viņa mācības bija revolucionāri nepierastas.
Par tipoloģiju pasaulē sāka runāt krietni vēlāk, pateicoties Dienvidamerikā (Argentīnā) dzīvojošam psihologam Oskaram Ičazo. Tāpat kā G. Gurdžijevu viņu interesēja senās zināšanas un to izmantošana modernajā pasaulē. Viņš turpināja attīstīt Gurdžijeva idejas par dažādiem cilvēka apziņas līmeņiem. Pamazām parādījās īsi Eneagrammas tipu apraksti. Sākotnēji katrs tipa apraksts bija vien nelielas puslapas garumā.
Oskars Ičazo pirmo reizi Enagrammu kā tipoloģiju sāka pasniegt 1969. gadā Santjago, Čīlē, kur viņa studentiem pievienojās vēl viena ievērojama personība Eneagrammas pasaulē, Klaudio Naranho, kas vēlāk Eneagrammas ideju aizveda uz ASV un sāka pasniegt to Kalifornijā. No turienes šī mācība izplatījās daudzos pasaules virzienos un jāsaka arī dažādas izpratnes pakāpēs.
Kad mēs runājam par senajām mācībām, mēs domājam laiku pirms Grieķijas un Romas impērijas pastāvēšanas. Mēs runājam par Mezopotāniju, seno Ēģipti, par Pitagoru un Neoplatonistu idejām. Mēs redzam, ka šie cilvēki runāja par ļoti sarežģītām lietām, kuras mēs tagad ne vienmēr līdz galam vai vispār saprotam. Apmeklējot Ēģipti redzam tādus inžiniertehnoloģijas brīnumus, kuru eksistencei mums nav izskaidrojuma.
Ir svarīgi pieminēt Seno Ēģipti Eneagrammas vēsture kontekstā. Te ir atbilde uz jautājumu: “Kāpēc 9 tipi”? Senās Ēģiptes mācībās tāpat kā Eeagrammā, centrālā ideja ir par to, ka nepastāv duālisms, tikai trīsvienība: Pirmajā Mozus Grāmatā, kur pasaule tiek radīta, Dievs saka “Lai Top gaisma”! un gaisma tapa, ko Dievs atdalīja no tumsas. Gaisma, tumsa un, kāds kurš, gaismu rada – trīsvienība.
Ciparu 9 senie ēģiptieši redzēja kā pabeigtības ciparu. Tie ir trīs trijnieki. Senajā Ēģiptē jebkurai pabeigtai mācībai bija deviņi elementi, deviņas kombinācijas, deviņas īpašības utt. Senās Ēģiptes mitoloģijā runāja par Deviņiem Dieviem. Taču šeit mums ir jāuzmanās, jo seno ēģiptiešu valodā vārds “dievs” vairāk nozīmēja dievišķais vai fundamentālais princips. Varētu teikt, ka tie bija zinātniska un filozofiska rakstura pētījumi par mūsu apziņas elementiem, par to, kā mēs uztveram apkārtējo realitāti? No kurienes mēs esam cēlušies? Kā lietas mums apkārt ir cēlušās?
Kad Ēģiptē sāka iebrukt persieši, Maķedonijas Aleksandrs un beigās romieši, nevienam nebija šaubu, ka ēģiptiešiem ir neticami fantastiskas zināšanas astronomijā, medicīnā un vēsturē. Maķedonijas Aleksandrs Lielais iebruka Aleksandrijā un atrada bibliotēku, par kuras eksistenci zināja vēl kā bērns. Tā glabāja fundamentālas zināšanas par cilvēces un Visuma attīstības gaitu. Aleksandrijā dzima daudzas mums pazīstamas filozofijas un reliģijas mācības. Agrās kristietības saknes nav meklējamas Romā, bet gan Aleksandrijā un vēlāk arī Konstantinopolē. Tāpat kā Eneagrammas.
Ja atskatāmies uz kristietības pirmsākumiem mūsu ēras 3 un 4 gadu simtenī, mēs redzam, ka veidojas divas kustības. Vienai ir raksturīga baznīcu celtniecība, Romas impērijas varas nostiprināšana tagadējās Turcijas, Grieķijas un Itālijas teritorijās. Savukārt mūsdienu Ēģiptes teritorijā sāka veidoties mistiskās Kristietības kustība. 3. gadu simteņa beigās, ap 270. gadu, eremīts (vientuļnieks) Antonijs uzsāka Tuksneša Tēvu kustību. Viņam vēlāk pievienojās daudzi mūki un mūķenes, kas apmetās Ēģiptes tuksneša apkārtnē. Kāpēc cilvēki sajuta nepieciešamību atstāt kulturāli, intelektuāli izsmalcināto un ekonomiski plaukstošo Aleksandriju, lai pārceltos cilvēka dzīvību apdraudošos apstākļos? Šo kustību neizraisīja ekonomiska vai kulturāla krīze. Uz to franču publicists un vēsturnieks Montalemberts sniedz paradoksālu atbildi: “Dzīve vienatnē un askēzē, kas pirmajā brīdī šķiet pilnīgā pretrunā ar visām cilvēka vēlmēm, tomēr sakņojas cilvēciskajā dabā. Konkrētā savas dzīves mirklī katrs cilvēks sevī sajūt šo noslēpumaino un vareno vilkmi uz vienatni.”
Varbūt iemesls šai kustībai bija sajūta, ka ir sasniegta maksimālā robeža, cik tālu varam uzlabot pasauli, neuzlabojot sevi. Ja vēlos iet tālāk, ir jāstrādā pašam pie sevis.
Cilvēki caur tuksnesi mēģināja beidzot “nonākt paši pie sevis”. Lai piedzīvotu to, ko Gēte aprakstījis vārdos: “Tikai tad, kad es pa īstam esmu viens, es neesmu viens.” Savādi, ka pasaulei to mācīja saprast kāds antīkais analfabēts – Antonijs.’’
Gandrīz gadsimtu vēlāk, vīrs vārdā Evagrijs no Pontas ieradās no Konstantinopoles un pievienojās Tuksneša tēviem. Viņš bija izglītots un sāka pierakstīt dažas no tuksneša tēvu idejām un praksēm. Viena no idejām, ko viņš pierakstīja bija, kā šie agrie mistiķi skatījās uz lietām caur Ēģiptiešu devītnieku vai trijnieku sistēmu.
Bez tam, viņš sāka analizēt kādu interesantu lietu. Neskatoties uz to, ka eremīti meditēja un lūdzās dienas lielāko daļu, viņi nespēja ilgstoši fokusēt savu uzmanību un praktizēt klātesamību, tādējādi aizmirstot par “dievišķo klātbūtni”. Evagrijs sāka to aprakstīt, liekot pamatus pirmajam rakstiskajam dokumentam “Logismoi” (domas), uz kuru balstoties tapa ideja par kaislībām, kas neļāva cilvēkiem redzēt lietas to patiesajā gaismā un virzīja prom no saviem patiesajiem dziļumiem, no nonākšanas pašiem pie sevis. Un tā, kā viņi atradās Ēģiptē, viņi meklēja pilnīgu sistēmu, kas balstās uz skaitli deviņi. Šīs kaislības bija – netiklība, mantkārība, negausība, grūtsirdība, dusmas, kūtrums, augstprātība, skaudība un lepnums. Dažus gadsimtus vēlāk Svētais Benedikts tās ieteica Romas Pāvestam Gregorijam I, kas šīs kaisles vēlāk pasludināja par 7iem nāves grēkiem.
Balstoties uz šīm kaislībām, vēlāk ir attīstījušās Eneagrammas 9 pamata kaislības vai saknes grēki.
Daudzus gadu simteņus vēlāk jau minētais Oskars Ičazo, kurš bija labi pazīstams ar Tuksneša Tēvu kustību, Kabalas mācību, Eneagrammu un to, kā tā darbojās, atklāja no jauna saikni starp šīm mācībām, kas visticamāk jau bija zināma senajā pasaulē un pasniedza tās mūsdienu sabiedrībai jaunā un tai saprotamā versijā. Tālāk bija daudzi, kas deva savu ieguldījumu Eneagrammas attīstībā.